Mana gulta vēl četras naktis smaržoja pēc tevis

Mani gultas pārvalki vēl četras naktis smaržoja pēc tevis. Es negribēju aizvērt acis gulētejot, jo šķita, ka atkal varēšu pieskarties tev. Lēni vilkt roku pār tavu maigo miesu un sajust tavu krūškurvi cilājoties pie kārtējās ieelpas, kas citāda kā parasti bija – dziļa, karsta un nemierīgi ātra. Es iztēlojos tevi viegli, mazliet skumju pilnām acīm smaidot, jo arī tu zināji, ka, no rīta pamostoties, mēs vairs nebūsim blakus un mūsu likteņi vairs nekrustosies. Bet tava smarža, es vēl aizvien aizveru acis un dziļi ieelpoju. Un ikreiz viļos, jo tevis tur nav. Arī tavs tēls, aizverot acis, kā izplūdusi migla virs Daugavas dūmakainos februāra rītos.

Es četras naktis skumu pēc tevis. Es mēģināju iztēloties, katru tava ķermeņa bedrīti, pacēlumu vai līdzenumu. Es četras naktis domāju par tevi un rītos negribēju mosties. Tu šķietami biji tur, bet tevis tur nebija. Mūsu kājas savijās, bet tā bija tikai sega. Kaķis klusi pielavījās blakus, juta, ka kādam vajadzēja būt tur.

Četras naktis es sapņos valdīju sevi, lai nepieskartos tev vairs, jo uz neredzēšanos teikt mums lika laiks. Četras naktis tu paliki arvien blāvāks. Līdz izzudi pavisam un neatgriezies vairs.

Tikai četras naktis mana gulta smaržoja pēc tevis.

Es tevi mīlēšu stiprāk par sakarsētu heroīnu atkarībnieka šļircē.

Es mīlēšu tevi stiprāk par kafiju, ko oma jau sešdesmit septīto gadu nedzer bez piena. Es mīlēšu tevi stiprāk, kā Lielvārdes josta karmīnsarkano krāsu. Es tevi mīlēšu stiprāk kā Ziedonis savas epifānijas. Es mīlēšu tevi mīļāk un mīlēšu tevi ciešāk. Es mīlēšu tevi patiesi un mīlēšu tevi godīgi. Es mīlēšu tevi no rīta pieceļoties un vakarā gulētejot. Es mīlēšu tevi bez ierunām, kā pasakās. Zeme noreibs aiz mīlestības, puķes plauks no mīlestības. Cilvēki smaidīs, nevis sašķiebs sejas no mīlestības. Mēs viens otru mīlēsim vairāk, kā cilvēki mīl wi-fi katrā Rīgas pagalmā. Mūsu savienojums vienmēr saglabāsies izcils. Bet līdz mīlestībai ir jāizaug. Mēs nemīlēsim uzreiz. Bet mēs būsim neprātīgi viens pēc otra. Kā zivs pēc ūdens vai māte pēc sava vēl nepiedzimušā bērna. Mēs pazudīsim un vienmēr atgriezīsimies no jauna. Vēl laimīgāki. Vēl laimīgāki kā cilvēki, kas tikko atraduši savu pazudušo dēlu. Mūsu mīlestību nesapratīs neviens, bet mēs nesapratīsim citu. Jo mēs būsim neprātīgi. Neprātīgi pēc neprātīgas mīlestības. Mēs to audzēsim kā kokus audzē stādaudzētavā. Un ziedosim to cilvēkiem no trūcīgiem mīlestības apriņķiem, lai stāda varenas alejas uz mīlestības greznām pilīm. Mēs atgriezīsim ticību cilvēcībai. Būsim kā Dāvids un Ieva, tikai atdzimsim no jauna pilnīgā šķīstībā pēc ābola aizkošanas. Mēs būsim vairāk kā laimīgi. Mēs būsim kopā ar debesīm un radīsim saticību ar elli, dzersim vīnu un dzēsīsim nost sveces, ko ikreiz liesim no jauna. Un noslīksim mīlestībā kopā, kad būsim izaudzinājuši jaunus, neprātīgus mīlestības sūtņus, kad tie savu mīlestību mācēs nodot nākošajiem. Mēs mīlēsim. Mani sauc Sabīne, prieks iepazīties. Vai tu vēl ilgi kavēsies?

Es atkal biju tur.

Es atkal biju tur. Tur mazliet pūstoša rudens dvesma piesmako gaisu. Nezinu, vai ziema jau cauri un tās ir tās nesagrābtās lapas, kas mitrumā iepuvušas, vai tas vēl tikai vēls rudens.

Man gan gribētos cerēt, ka ziema jau cauri, jo tad nāk pavasaris un viss mostas. Sniegpulkstenītes sāk ziedēt, zari dzen pirmos pumpurus. Un nomāktajos, ziemas mēteļos satuntulējušos, ļaužu vaigos parādās pirmās saules pēdas. Lūpu kaktiņi, gribot negribot, pavelkas uz augšu. Bet es atkal atgriežos pie tām pūstošajām lapām. Nevaru pasmaržot sniegpulkstenīti, kamēr neesmu piesārņojusi savas smaržu kārpas ar lapu smārdu. Jo negribas ticēt, ka labo var atrast, trīsreiz, četrreiz un piecreiz neiekāpjot un nepaslīdot uz kādas ietrūdējušas lapas meža vidū.

Un tā es vienmēr atgriežos rudenī pirms eju tālāk pavasarī. Un galu galā nekur neaizeju, jo allaž griežu riņķi. Jāiziet pavasarī un jāiet tālāk, ne atpakaļ. Jāieelpo sniegpulkstenīte pirmā, lai smārds nāsīs aizmirstas. Un jātic, ka labais tepat aiz stūra, klusiņām vēro, kā viena meitene, burkānu krāsas matiem, bēg no sevis, lai atkal sevi meklētu no jauna.

Es atkal biju tur, lai neatgrieztos vairs.

Tas mūžam paliks tur kokā rakstīts.

001105850007Līdz koku nocirtīs. Protams, jums ir visas tiesības viņu nocirst. Un man ir visas tiesības aizmirst, ka kāds reiz tur mani aizveda un neteica to vārdiem, bet pierādīja to darbiem. Es nezinu, kas ar šo sirdi kokā notiek šodien, sen neesmu gājusi garām. Bet reizēm liekas, ka tieši tā sirds ir traucēklis visām pārējām sirdīm, kas reiz varētu tā teikt. Vai vismaz manis pašas sirdij. Nenāk jau dzīvē tās mācības tik akurāti par velti. Bet es vēl aizvien nesaprotu, ko man no viņām mācīties.

Un tad domas saka, ka nav jau vērts vairāk. Tas atkal notiks tāpat kā iepriekš. Bet sliktākais, ko darīt dzīvē ir padoties. Reizēm gribētos, lai sirds nav tik plaša un tik mīlēt un būt mīlētai griboša.

when things go wrong

So I walk a little too fast and I drive a little too fast
So I talk a little too much, and I laugh a little too much
And my voice is too loud, when I’m out in a crowd
And the smile on my face isn’t really a smile at all!

So I smoke a little too much, and I drink a little too much
And the tunes I request are not always the best
But the ones where the trumpets blare!