Kā drīkst mīlēt?

Tu esi. Tu esi brīnišķīgs. Tu liec man smaidīt un liec man priecāties. Tu dari dzīvi pilnīgāku, krāsaināku un drošāku. Tu saproti. Un Tu nesaproti. Tu mēģini saprast. Un Tev bieži izdodas.
Bet es nezinu, cik bieži man tikai šķiet, ka Tev izdodas. Cik bieži es pati izdomāju, ka Tev izdodas? Cik bieži es vēlos, lai Tu spētu mani nolasīt jau no acu pamirkšķināšanas brīža. Un reizēm Tev tas izdodas. Es varu tikai turpināt stāstīt, cik lieliski ir, kad esi Tu. Bet man teica, ka es nedrīkstu pieķerties. Es nedrīkstu pieķerties vietām, lietām un cilvēkiem. Un tas nozīmē, ka arī Tev es nedrīkstu tuvoties. Es Tev tuvojos un reizē bēgu no Tevis prom. Es Tev atdodos un reizē daru Tev pāri. Tev vai sev. Ir liela starpība. Man šķiet, ka Tev. Bet es zinu, ka patiesībā sev. Un es nezinu, kur lai liek savas šaubas, savu nepilnvērtības izjūtu. Kā lai aizbāž tai rīkli, kā ceptam sivēnam ābolu mutē iegrūžot, kā vistu ar ķiplokiem piegrūžot.
Mainīt savas domas. Mainīt pasauli ap sevi. Smaidīt un priecāties. Slikti metas no negatīvisma. Slikti metas no pozitīvisma. Slikti metas no pasaules, kurai slikti metas no manis.

Tu esi te?

Vai es gribu zināt, kā Tev iet? Vai es gribu zināt, kā Tu jūties? Pēc tā visa, visa, kas bijis. Vai man vajag zināt, kā Tava dzīve Tevi ir mētājusi un plosījusi, un lolojusi? Sirds saka, ka nevajag neko nožēlot. Prāts saka, ka tā būs viena no vislielākajām iespējamajām kļūdām.

Mana gulta vēl četras naktis smaržoja pēc tevis

Mani gultas pārvalki vēl četras naktis smaržoja pēc tevis. Es negribēju aizvērt acis gulētejot, jo šķita, ka atkal varēšu pieskarties tev. Lēni vilkt roku pār tavu maigo miesu un sajust tavu krūškurvi cilājoties pie kārtējās ieelpas, kas citāda kā parasti bija – dziļa, karsta un nemierīgi ātra. Es iztēlojos tevi viegli, mazliet skumju pilnām acīm smaidot, jo arī tu zināji, ka, no rīta pamostoties, mēs vairs nebūsim blakus un mūsu likteņi vairs nekrustosies. Bet tava smarža, es vēl aizvien aizveru acis un dziļi ieelpoju. Un ikreiz viļos, jo tevis tur nav. Arī tavs tēls, aizverot acis, kā izplūdusi migla virs Daugavas dūmakainos februāra rītos.

Es četras naktis skumu pēc tevis. Es mēģināju iztēloties, katru tava ķermeņa bedrīti, pacēlumu vai līdzenumu. Es četras naktis domāju par tevi un rītos negribēju mosties. Tu šķietami biji tur, bet tevis tur nebija. Mūsu kājas savijās, bet tā bija tikai sega. Kaķis klusi pielavījās blakus, juta, ka kādam vajadzēja būt tur.

Četras naktis es sapņos valdīju sevi, lai nepieskartos tev vairs, jo uz neredzēšanos teikt mums lika laiks. Četras naktis tu paliki arvien blāvāks. Līdz izzudi pavisam un neatgriezies vairs.

Tikai četras naktis mana gulta smaržoja pēc tevis.